– Tieši tā, tas ir lielās politikas jautājums, bet “PLL” prasīja Kristovskim ne par to. Tikai to, lai viņš pasaka savu attieksmi pret vēstulēs minēto šodien, kad atrodas ārlietu ministra amatā, neraugoties uz to, kā tur agrāk komunicēts, kā tas medijos interpretēts, kā viņi partijas iekšienē apspriedušies. Nezinu, varbūt pēc mēneša atkal cilās kādus noputējušus materiālus no vēstures, un, ja uz tiem arī neatbildēs pieklājīgā līmenī, savērpsies līdzīga diskusija, kuras virpulī dzīvojām šo nedēļu. Tās tēmas, par kurām vaicājāt, labprāt un veikli izmanto krievu mediji, bet Kristovska nespēja saturiski un skaidri atbildēt uzvārīja visu šo putras katlu. – Mēs esam teikuši jau agrāk.
Proti – publiski skan galvenā frāze, sak, lai tie biezie maksā. No tiem sakasīšot miljonus. Taču ņemsim vienu no nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanas versijām – par 1% no vērtības. Kuriem “biezajiem” ar to trāpīs?Tepat Pierīgā ir plašas apbūves, kur ģimenes ņēmušas aizdevumu, lai uzceltu mājokli. Tās nav pilis par pusmiljonu, kredīti lielākoties ņemti 80 tūkst.
, 100 tūkst. vai drusku vairāk latiem. Šie pārsvarā gados jaunie cilvēki vēl nesen skaitīja sevi pie vidusšķiras, taču nu daudziem dzīves līmenis noslīdējis zemāk. Tagad viņiem jāturpina kārtot kredītsaistības, bet jaunuzliktā nodokļa dēļ gadā vēl vajadzēs šķirties no 800 līdz 1000 un vairāk latiem. “PLL” uzskats ir, ka šis nodoklis ir iekšēji jālīdzsvaro. Tas samērs ir no pavisam sīkām par māju līdz nesaprotami lielām nodevām par citu namu, bet katrā ziņā vairāk cietīs vidusslānis, tie, kuri gribēja labāk dzīvot un apzinīgi rūpēties par savas ģimenes ligzdu.
– Medaļai ir divas puses. Kad atbrauc SVF misija, Finanšu ministrija viņiem noziņo, ka ar NĪN varētu savākt apmēram 100 miljonus. To, pieņemsim, ierakstīs budžetā. Bet kas namsaimniekiem izraksta nodokļa rēķinu?Pašvaldība. Tas nozīmē, ka valdība sasolījusi SVF 100 miljonus, bet pēc tam pašvaldībām liek šo naudu iekasēt.
Valsts no NĪN neko nedabū, tas par 100% ir vietējās pašvaldības nodoklis. Un, ja šobrīd iekasē 30 miljonus, tad pašvaldniekiem pēc šīs valdības norādījuma “spiest” 100 miljonus nāksies iet pie iedzīvotājiem, labi zinot, ka tie nespēj tādu naudu maksāt. Tas savukārt nozīmē, ka pašvaldību vadītāji kļūst par “sliktajiem”, par “vagariem – iekasētājiem” – sauciet, kā vēlaties, bet tas jādara, lai valdība izpatiktu ārvalstu aizdevējiem. M. Kučinskis: – Tāpat kā ZZS pārstāv vairākas apvienības, arī mūsu frakcija ir pastāvīgā kontaktā ar “PLL” veidojošiem dalībniekiem – ar reģionu partijām, ar uzņēmējiem, ar TP un LPP/”LC”.
Saeimas frakcija sanāk tāda kā viņu visu politiska izpildinstitūcija. Lūk, piemēram, Ogres mērs Bartkevičs var paļauties uz “PLL” frakciju un nākt ar saviem sasāpējušiem jautājumiem. Saeimā iekļuvušas tikai apvienības, vairs nav tādu “tīru” partiju. Taču citi plāno apvienoties vienā partijā, bet mūsu apvienība – pagaidām diezgan droši var teikt, ka ne. Man gan nešķiet, ka “Vienotības” pārtapšana partijā izdosies viegli, un varbūt pat nemaz neizdosies.
“Savienošanās” kādai pusei vienmēr prasa upurus, un kompromiss visbiežāk rodas, ja kāds piekāpjas. Valdības veidošanas procesā saskatīju analoģiju ar futbolā piešķirtu 11 m soda sitienu. Visi skrien, grib tikt pirmie pie bumbas un sist. Ja nav trenera, kurš norīko prasmīgāko spēlētāju, pie sišanas var tikt tas ar kantainākiem pleciem, toties kā bumbas spērējs – nemākulīgākais. E. Zalāns: – Šobrīd pāragri ko tādu projektēt, sapņot par nākamās valdības formēšanu.
Nevar prognozēt, cik ilgi strādās šī valdība. Ja valdība veiksmīgi pieņem budžetu, ja sabiedrību tas apmierina, tad var virzīties uz priekšu. Runāju par kopējo sabiedrības noskaņojumu, kas patlaban ir Dombrovskim atbalstošs. Tā paiet viens ceturksnis, un cilvēki saka – tīri tā neko, var dzīvot. Pēc otrā ceturkšņa atkal paskatās – jā, joprojām var pavilkt, var maksāt. Tās ir spekulācijas ar “programmēto” valdības krišanu “kaut kad aprīlī” vai par iespējamām ārkārtas vēlēšanām.
Šai valdībai ir jāstrādā, jo tā ir saņēmusi ļoti lielu vēlētāju uzticību. Tad viņiem jāpierāda ar darbu, kā viņi prot izmantot šo uzticību pašas sabiedrības labā. Par jaunu valdību varēs sākt runāt tikai tad, kad redzēs, ka uzticības kredīts patiešām dilst. Un viens no mūsu pirmsvēlēšanu priekšlikumiem bija pārņemt Vācijas pieredzi, ka valdībai ļauts pieprasīt demisiju tikai tad, kad sastādīta un vietā gatava darboties jauna valdība.